Vasara pie jūras. Sērfings

Sērfings ir izplatīts ūdens sporta veids, kurā mēs izmantojam speciālu dēli, kuru sauc par sērfinga dēli un ar tā palīdzību pārvietojamies pa viļņiem. Neskatoties uz to, ka šis sporta veids ir ļoti populārs, daudzi vēl joprojām netic, ka ar to ir iespējams nodarboties Latvijā. Profesionāļi šajā jomā, jau sen ir pierādījuši, ka Baltijas jūras viļņi ir piemēroti šim eksotiskajam sporta veidam.

Arī sērfingam ir vairāki paveidi, neņemot vērā līdzīgus sporta veidus, kuros tiek izmantoti dažādi tehniskie līdzekļi, kuri ļauj vizināties tur, kur nav piemērotu viļņu. Īstais sērfings no citiem šī sporta paveidiem atšķiras ar to, ka tam ir nepieciešams speciāls sērfinga dēlis.

Jāsaka, ka pasaulē nav nemaz tik daudz vietu, kur regulāri ir sērfotājiem nepieciešamie viļņi. Ja jums ir doma braukt atpūsties un atpūtas laikā nodarboties ar sērfingu, tad pirms došanās ceļā būtu jāiepazīstas ar to vietu sarakstu, kur jūs patiešām varēsiet izbaudīt visas, ar šo ūdens sporta saistītās patīkamās sajūtas.

Bet tagad gribētos mazliet pastāstīt par šī eksotiskā sporta veida vēsturi.
Daudzi cilvēki uzskata, ka sērfinga dzimtene ir Havaju salas, bet viņi maldās. Sērfings, pirms ļoti daudziem gadsimtiem, ir dzimis Taiti, bet polinēzieši no Taiti un citām salām sāka migrēt uz citām teritorijām, tai skaitā arī uz Havaju salām. Nav brīnums, ka cilvēki aplami domā, par īsto sērfinga dzimteni, jo tieši Havaju salās izdevās saglabāt šo eksotisko sporta veidu un pēc tam popularizēt mūsdienās.

Havaju salās ar sērfingu drīkstēja nodarboties tikai augstmaņi un karaliskās ģimenes pārstāvji, ar šo sporta veidu drīkstēja nodarboties arī sievietes. Sērfings tajos laikos tika uzskatīts ne tikai par izklaidi vai aktīvu atpūtas veidu, tā turnīru vērienīgums līdzinājās Olimpiskajām spēlēm Grieķijā vai bruņinieku turnīriem Eiropā. Dēļi tajā laikā bija milzīgi, no 3 – 7 metriem un to svars bija aptuveni 70 kg.

19. gadsimtā, sērfings savā dzimtenē Taiti gandrīz vai izzuda un saglabājās tikai Havaju salās. Iemesls – salas kolonizācija, baltie cilvēki pasludināja sērfingu par aizliegtu izklaidi, jo saistīja to ar pagānu rituāliem.

Atbildība par šī sporta veida saglabāšanu uzgūlās uz Havaju princeses Kaiulani pleciem. Viņa mācījās Anglijā, kur arī demonstrēja angļu aristokrātiem savu māku vizināties uz dēla pa viļņiem. Tās bija 19. gadsimta beigas.

Mazliet vēlāk Austrālijā sērfingu sāka popularizēt peldētājs Djūks Kahanamoku. 20. gadsimta sākumā Džordžs Frits, kurš bija apguvis tehniku vizināties uz dēļa guļus, nolēma pamēģināt izdarīt to stāvus. Viņam tas izdevās. Viņš organizēja sērfinga šovu, kura laikā izmantoja dēļus, kuri bija daudz īsāki par havajiešu oriģinālajiem dēliem.

Pēc visiem šiem notikumiem sērfings Amerikā kļūst aizvien populārāks. 15 gadu laikā šim eksotiskajam sporta veidam izdevās savākt daudz piekritēju, šajā laikā tika nodibināti daudz klubu un sērfinga skolu. 1930. gada tika saņemts pirmais patents un sākās dēļu ražošana, pēc Otrā Pasaules kara dēļu ražošanai tika izmantota plastmasa.

20. gadsimta vidū sērfings pārstāja būt par eksotisko sporta veidu, jo ar to nodarboties sāka ļoti daudz amerikāņu un tieši 50. – 60. gados ir šī sporta veida vislielākais uzplaukums. Tieši šajā pašā laikā sērfings savu uzvaras gājienu uzsāka arī Eiropā. Var teikt, ka tajā brīdī sākās mūsdienu sērfinga ēra.